18 Dec
2017

Purvciems. Kaķu sievas.

Purvciems, viens no tā sauktajiem Rīgas „guļamrajoniem”, tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet mierīgs un kluss. Ilgāk un dziļāk tajā ieskatoties, atklājas, ka tas dzīvo savu dzīvi, turklāt daudzveidīgu - ik stundu mainās tā ritms un aktori. Jo biežāk esi tā viesis, jo vairāk sāc to uztvert, saprast, atpazīt un pat paredzēt tā norises. Purvciema ikdiena ir kā tāda daudzkārtaina kūka, kuru, sekojot Kliforda Gīrca ieteikumam, var mēģināt iepazīt, šķetinot slāni pēc slāņa. Manā minietnogrāfijā Purvciems atvērās caur trim Purvciema “kaķu sievām” - Birutas, Olgas un Līvijas stāstiem un ikdienas rūpēm par Purvciema kaķiem.

„Biruta šeit ir galvenā” jeb kaķu aprūpētāju ikdiena

Kaķu aprūpētāju grupa ir neliela, kaut arī Biruta, viena no aktīvākajām aprūpētājām, saka, ka viņu esot apmēram astoņi cilvēki. Faktiski ikdienā tās ir trīs sievietes - Olga, pati Biruta un Līvija, pārējie atbalsta drīzāk finansiāli - „cik katrs var”. Visas trīs sievietes ir pensionāres. Olga šobrīd vēl piestrādā par kāpņutelpu apkopēju, Biruta ir pasniedzēja augstskolā. Savukārt Līvija savu ārstes praksi beidza pirms trim gadiem.

Biruta šajā nelielajā grupā ir „galvenā”, par to mani jau pirmajā sarunā informē Līvija: „Viņai ir pensija, un viņa vēl arī strādā institūtā par pasniedzēju, tamdēļ visvairāk no visiem dod naudas”. Taču Biruta ne tikai ir lielākā finanšu ieguldītāja, bet arī galvenā resursu turētāja un dalītāja. Barības sagāde un sagatavošana noris Birutas mājsaimniecībā, un tieši viņa arī nosaka, cik kas kuram kaķim tiks. Birutas augstais statuss izpaudās ne tikai resursu turēšanā, bet arī grupas iekšējās attiecībās, kas atklājās vēlāk, līdzdarbojoties kaķu barošanas procesā. Biruta ir lēmumu pieņēmēja un uzdevumu devēja, savukārt Olga un Līvija - izpildītājas, turklāt izpilde vienmēr tika uzraudzīta un kontrolēta. Tāpat gandrīz visu kaķu aprūpes darbu plānošana tika pakārtota Birutas dienas un darba režīmam.

Sievu ikdiena sākas ap astoņiem no rīta, kad Birutas vīrs pārnes no Purvciema tirgus svaigas zivis. Tad Birutas savā dzīvoklī sāk gatavot barības kastītes - uz katru barošanas reizi tiek sagatavotas aptuveni 50 porcijas. „Tā gatavošana nemaz tik ātri neiet, kamēr zivis notīra, sagriež un visu saliek pa traukiem. No rīta paiet pāris stundas, vakarā drusku ilgāk - divarpus, tad dodam klāt arī pienu un vakarā parasti arī kaķu sanāk vairāk.”

Katrā porcijā ir vismaz trīs dažādi barības veidi. Ēdienkartē vienmēr ir svaiga zivs, pārējās sastāvdaļas - maltā gaļa, vārīta zivs, konservi, sausā barība, atšķiras no reizes uz reizi. Sešiem kaķiem tiek taisītas īpašās porcijas jeb, kā Olga sauc - „priviliģētās”. Tiem bez ierastās ēdienkartes klāt tiek likts vēl kāds ēdiens „ja iepriekšējā dienā vistiņu esmu vārījusi, tad to uzgriežu” (no sarunas ar Birutu). Lai ātrāk un vieglāk nošķirtu porcijas, „priviliģētās” tiek pārklātas ar zilajiem Rūjienas saldējuma kastīšu vāciņiem, pārējiem tiek ekselences vāciņi. To, kādēļ atsevišķiem kaķiem tiek īpašas porcijas, Olga īsti nezina un saka, lai prasu Birutai, kura tās taisa, taču arī Biruta, šķiet, tā īsti vairs neatceras – kāds slimojis, tamdēļ devuši citu barību un tā nu tas palicis, kādam vienkārši labāk garšo cits ēdiens. Papildu vēl atsevišķā traukā tiek liktas zivju galvas – „ir kaķi, kas neko citu neēd - tikai galvas”. 

Dzīvnieku barošana notiek divreiz dienā – no rīta ap plkst. 10.00 un vakarā ap plkst. 22.00. Šāds laiks ir izvēlēts ar nolūku – tad cilvēku esot mazāk, jo „cilvēki jau ir dažādi”. Kamēr Biruta savā dzīvoklī gatavo porcijas, Olga jau pirmās sagatavotās nes ārā kaķiem pie savas mājas. Manā uzskatā tas ir pirmais barošanas punkts. Šajā vietā divreiz dienā organizētu maltīti saņem arī kaijas pēc tam, kad Biruta ir pabeigusi zivju tīrīšanu un izbaro pārpalikumus kuplajam putnu baram, kas sapulcējies gaida. Kopskaitā, visā apmēram 300-400 metrus garajā maršrutā ir četri barošanas punkti. Atkarībā no sezonas, nedaudz mainās barošanas vietas – aukstākā laikā kaķiem barība tika likta arī dažu māju pagrabos, siltajā – tikai ārā.

Barošanas vietas atrodas salīdzinoši netālu viena no otras, aptuveni 40-50 metrus. Olga stāsta, ka tās izveidojušās pakāpeniski. Sākumā tika barots tikai viens kaķis pie savas mājas, tad palēnām kaķu saradās arvien vairāk. „Atnāk viens no blakus mājas, skatās izbadējušām acīm, kā mūsējais ēd, nu ko tu nedosi,” nosaka Biruta. Pamazām kaķu kļuvis ar vien vairāk, tā kā vienā vietā visus pabarot bijis grūti. Tika zveidotas vairākas barošanas vietas. Tagad „sveši kaķi” uzrodas reti, „ja nu kādu saimnieks pamet”. Katrai barošanas vietai ir sava „kaķu kolonija”. Sieviete labi pārzina katras barošanas vietas kaķus, seko līdzi gan tam, ko kurš un cik daudz ēdis, gan arī tam, kurš nav atnācis, kurš slims, kura kaķene sterilizēta, kurai ir kaķēni. Gandrīz katram kaķim ir vārds, turklāt sievietes bez mazākās vilcināšanās spēj ātri sazīmēt katra kaķa radu rakstus – kurš kuram māsa, brālis, māte.

Sterilizācija ir nozīmīgs jautājums un mūsu sarunās tiek pārrunāts regulāri. Ikreiz kā pirmo reiz, Biruta man rāda sterilizētas kaķenes galveno pazīmi „redz, tā kaķene, ar nogrieztu kreisās auss stūri, tā ir sterilizēta. Mēs to sterilizējām pagājušajā gadā, ilgi nevarējām viņu noķert, bet viņa tik ražīga – gadā 3-4 reizes bērni bija”. Kaķu sterilizācija ir kārtējie izdevumi, kas sievietēm pašām jāsedz, taču, „ja kaķene dzemdē, mums tak tās atkal ir papildu rūpes un darbs vairākiem gadiem”. 

„Šī ir mana teritorija” jeb attiecības ar citām grupām

Kaut arī kaķu barošanas laiks ir pakārtots brīdim, kad ārā cilvēku aktivitāte ir salīdzinoši viszemākā, tomēr izvairīties no citām grupām neizdodas. Attiecības ar Purvciema iedzīvotājiem ir jūtīgs jautājumus.

Publiskajā telpā, plašsaziņas līdzekļos, klaiņojoši kaķi gandrīz vienmēr tiek parādīta kā mikrorajonu problēma - tie rokas pa atkritumiem, pārnēsā slimības, apgāna kāpņu telpas un pagrabus u.c. Klaiņojošiem kaķiem piedēvētās negatīvās konotācijas nereti tiek pārnestas arī uz šo dzīvnieku barotājiem. Kaķu aprūpētāju grupas stigmatizācijas pazīmes nebija grūti pamanīt. Nereti cilvēki, ieraugot mūs barojam kaķus, strauji mainīja savu iešanas virzienu. Tāpat kāda telefona saruna ar Birutu liecina, ka piederība šai grupai nav bez sarežģījumiem. Es zvanīju Birutai, lai lūgtu piekrišanu, ka pastāstu par novērojumiem kādā publiskā pasākumā. Biruta vispirms visai stingrā balsī noprasīja, ko esmu iecerējusi stāstīt. Noklausījusies manu atbildi, deva savu piekrišanu, taču ar piebildi „tikai nesauciet mūsu uzvārdus (kas man tāpat nebija zināmi), tas nav vajadzīgs. Ziniet, es tomēr strādāju par pasniedzēju…darbā jau gan zina, ka baroju kaķus, bet negribētos, ka par to tā plaši runā.”

Purvciemieši sieviešu aktivitātes vērtē dažādi. Ir tādi, kas atbalsta - sveicina sievietes, pārmij kādu vārdu ar tām. Ir tādi, kas arī praktiski palīdz – kādas mājas iemītnieki pat atvēlējuši savu pagrabu kaķu barošanai ziemas laikā. Turklāt bez pagraba, mājas iedzīvotāji izlīdzas arī ar zālēm kaķu brūcēm. Olgai vien jānorāda „mums streptocīds ir atkal beidzies”, un sieviete no trešā stāva pa savu virtuves logu izmet aizsietu celofāna maisiņu ar zālēm, kas vakara barošanas reizē tiek uzlikts uz kārtējā no suņa kodieniem cietušā kaķa brūcēm.

Birutas stāstos gan biežāk dominē negatīvā pieredze, turklāt tā tiek izstāstīta detalizēti - kāda bijusi konfliktsituācija, kas bija pāridarītājs, minot gan tā dzimumu, vārdu, ģimenes stāvokli un parādot māju, kurā dzīvo. „Ir te vēl tāda viena sieviete Oksana, no tās mājas (rāda ar roku), viņa dzīvo otrajā stāvā, tur, kur tas balkons. Kas tas par briesmīgu cilvēku! Viņa taču policiju sauca, sapulci organizēja, lai pagrabam visus ventilācijas caurumus aizbetonētu. Viņa mums ūdeni uz galvas ir lējusi no sava balkona”.

Bez vietējiem iedzīvotājiem, kaķu aprūpētājas savā ikdienā saskaras arī ar citām grupām. Ar bezpajumtniekiem sievietēm ir izveidojusies pat zināma sadarbība: „Mums ar tiem traukiem barošanai ir lielas problēmas, viņi ir tik trausli, mēnesi palieto un beigts. Dažreiz, ja, ejot gar miskastēm virspusē kādu redzam, tad paņemam, tā jau nerokamies. Vienreiz pieeju - priekšā bomzis un saka man „Ej prom, te ir mana teritorija”, es šim skaidroju, ka man tik tos plastmasas traukus vajag. Tagad dažreiz jau redzam – stāv salikti uz miskastes malas. Zin, ka iesim garām (iesmejas)”.

Arī pašvaldības dienesti ir sieviešu ikdiena, un to statuss – sabiedrotie vai pretinieki, mainās atkarībā no valdošajiem politiskajiem spēkiem pašvaldībā: „Tagad, kad Ušakovs, mums ir labi, viņš mūs sargā. Lai saka, ko grib par viņu, lai kādus darbus viņš tur darītu, bet kaķus viņš mīl – pašam ir kaķi, un arī mūsu kaķus sargā. Tai Oksanai, kad viņa gribēja tos pagraba ventilācijas caurumus aizmūrēt, lai kaķi netiek iekšā, pašvaldība neatļāva. Kā tik mums te nav gājis - bija laiks, kad soda naudu lika maksāt tiem, kas kaķus baroja, citi atkal ķēra un beidza kaķus nost. Tagad, kamēr Ušakovs, ir labi, mierīgi”.

„Kaķiem izbarotas divas mašīnas” jeb dažādas racionalitātes

Iepazīstinot cilvēkus ar saviem novērojumiem Purvciemā, ierastākās reakcijas par kaķu aprūpētājām bija izbrīns „kādēļ viņas to dara” vai arī neizpratne un pat zināms nosodījums – „nav ko cilvēkiem darīt”.

Motivācijas un racionalitātes jautājumi antropoloģijā ir daudz diskutēti. Savtīgs, racionāls indivīds, „ekonomisks cilvēks” ir figurējis sociālajās zinātnēs kopš Loka (Locke), arī modernās ekonomikas teorijas piekritēji apgalvo, ka cilvēki maksimizē savu individuālo labumu, pat situācijās, kad tie šķiet altruistiski (Wilk 19, 1993). Ekonomiskais aspekts ir būtisks arī kaķu aprūpētājām, un naudas jautājumi ir klātesoši katrā mūsu sarunā „agrāk jau bija labi, tad salakas kilogramā maksāja 20-30 santīmus, tagad eiro par kilogramu, mums dienā sanāk izbarot 8 kilogramus zivju. Mans vīrs reiz saskaitīja – divas mašīnas ir izbarotas kaķiem” (no sarunas ar Birutu).

Ja vērtē laika un finanšu resursus, ko kaķu aprūpētājas iztērē dzīvniekiem, komplektā ar negatīvo, nosodošo attieksmi un pastāvīgajām konfliktsituācijām, tad to rīcība šķiet vairāk nekā iracionāla. Taču katrai sievietei ir savs skaidrojums un motivācija rūpēties par kaķiem.

Olga kaķu kopšanā iesaistījās pēc vīra nāves. "Es biju tādā kā transā, vietu sev nevarēju atrast, sēroju. Skatos, ka Biruta baro, es vienreiz pienāku, palīdzu, otrreiz pienāku, tad sāku ikdienas palīdzēt. Viņai [Biruta] labi - ir palīgs, man arī laiks nosists.” Arī Līvija atzīst, ka kaķu aprūpē iesaistījās pirms trim gadiem, kad beidza aktīvo ārstes praksi un kaķu aprūpe viņai ir veids, ka turpināt tālāk rūpēties par kādu dzīvību. Biruta arī ir pensijā, taču viņas pieredze kaķu barošanā ir jau 24 gadus. „Kaķus sāku barot vēl kad dzīvoju vecajā mājā Laimdotas ielā, šeit pēdējos 14 gadus, kopš pārvācāmies. Sākumā vēl gāju arī uz veco vietu barot, tagad vairs tikai te.” Birutai visa pensija aiziet kaķu aprūpēšanai, papildu slogs ir neizpratne no tuvinieku puses: „Man bērni cik reizes ir teikuši - met tu tos kaķus malā. Bet kā tad lai es viņus pametu”.

A. Cimdiņa un I. Raubiško piedāvā racionalitātes jēdzienu skatīt plašāk - kā kultūrsociāli konstruētu, uzsverot vērtību, zināšanu un iesakņotības nozīmi (Cimdiņa un Raubiško 2012:109). Manuprāt, arī manis sastapto triju sieviešu stāsti ir par vērtībām, kaut arī viņas pašas šādās kategorijās nedomā. Tomēr rūpes par kaķiem viņām ir arī attiecības – citai ar citu un ar dzīvniekiem, iespēja par kādu rūpēties, iespēja vēl justies noderīgām, iespēja, viņuprāt, labot vai novērst kādu netaisnību.

 

Attēlu autore: Kristīne Rolle             

 

Literatūra:

Cimdiņa, Agnese, un Ieva Raubiško. 2012. Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums. Rīga: Apgāds Zinātne.

Wilk, Richard R. 1993. Altruism and Self-interest: Towards and Anthropological Theory of Decision Making, Research in Economic Anthropology, Volume 14, pp. 191-212.

 

Minietnogrāfija tapusi RSU sociālās antropoloģijas maģistra studiju programmas priekšmetā "Etnogrāfiskā darba prakses principi". 

 


Dalies


Citi autora raksti


Autors





?>