04 Dec
2017

Bronksas memoriāli

Tiesības uz pilsētu.

Stāsts par Bronksas ielu memoriāliem

Vizuāla eseja

Vēlos pastāstīt par vietu netālu no manām pagaidu mājām Bronksā, Ņujorkā, kur novēroju ilgstošu cīņu par tiesībām kontrolēt savu pilsētu. Tas ir stāsts par vienu no daudziem ielu memoriāliem, kādus ik nedēļas no jauna ceļ Bronksas iedzīvotāji par piemiņu saviem mirušajiem draugiem un ģimenes locekļiem.

Ielu memoriāli amerikāņu pilsētās visbiežāk atrodas melnādaino amerikāņu un latīņamerikāņu rajonos. Tos veido pēc tam, kad visbiežāk vardarbīgā nāvē ir miris kāds no kopienas locekļiem. Memoriāli ir lietu un priekšmetu apkopojums, kas atgādina par aizgājušo personu – tajos ir fotogrāfijas, pēcnāves vēstules, atzīšanās mīlestībā un līdzjūtības radiniekiem. Memoriālos liek sveces, reliģiskus attēlus, alkohola pudeles, skulptūriņas un lietas, kas piederējušas aizgājējam vai tādas, kas asociējas ar šo personu – “Tur var likt aso mērci, ja viņš ir bijis pazīstams kā asās mērces cienītājs” - stāsta Arianna, 25 gadus veca Bronksas iedzīvotāja. Tie visbiežāk ir jauni vīrieši vecumā no 16-26 gadiem. Saskaņā ar Džilu Leviju melnādainie amerikāņu vīrieši, būdami tikai 6% no kopējā ASV iedzīvotāju skaita, ir 40% no tiem, kas nogalināti ielu konfliktos (Leovy 2015). Kopš 2000 gada ielu vardarbībā ASV dzīvību ir zaudējuši 3x vairāk cilvēku nekā amerikāņu karavīri visos karos kopš Otrā pasaules kara (neieskaitot) kopā.

 

[1.att] Šis ir stāsts par memoriālu, kas atrodas uz Austrumu 187 ielas Bronksā, vienā no pieciem Ņujorkas rajoniem. Lai gan drošība uz ielas Ņujorkā pēdējos 15 gados ir ievērojami uzlabojusies, Bronksā ir apkaimes, kuras atrodas starp pašām bīstamākajām urbānajām teritorijām ASV. Viena no tām ir Belmonta – rajons starp 180 un 191 ielu, Vebstera avēniju(Webster Ave) un Soternas bulvāri (Southern Blvd). Šis memoriāls ir piemērs cīņai par tiesībām kontrolēt tiesības uz telpu un tās pārveidi Deivida Harveja izpratnē (Harvey 2008), kur apspiestās grupas cīnās par savām tiesībām tikt atzītiem par aktīvu pilsētas veidotāju sastāvdaļu.

[2.att] 2014.gada 5.jūnijs. Leonards Hainss, piederīgajiem pazīstams kā Lenijs, bet uz ielas ar vārdu Rite tika nošauts 2014.gada 4.jūnijā. Kā pastāstīja viņa brālis – “viņš bija nepareizajā vietā un nepareizajā laikā”. Lenija piemiņai draugi un radinieki nākamajās dienās izveidoja piemiņas vietu ar svecēm, viskija pudelēm un mirušā jaunieša attēliem. Viņam par godu tika noturēta vigīlija ar piemiņas runām un hip-hop priekšnesumiem.

[3.att] 2014.gada Jūnijs. Mēneša beigās no nesen izveidotā memoriāla bija palikušas vien parafīna pēdas asfaltā. Par to var pārliecināties Google Street view 2014.gada jūnija uzņēmumā. Parasti ielu memoriāli tiek uzturēti apmēram divas nedēļas pēc slepkavības, un tad tos nojauc vai nu upura piederīgie, īpašuma apsaimniekotājs vai pilsētas sanitārais departaments.

[4.att] 2015.gada septembris. Lenija draugi ar memoriāla nojaukšanu nebija samierinājušies un to bija uzcēluši no jauna. Šajā vietā sākās interesanta telpiskās attīstības dinamika. Par to veicu pētījumu intervējot apkārtējos iedzīvotājus, dokumentējot vietas attīstību laika posmā no 2015.gada septembra līdz 2016.gada decembrim.

[5.att] Ielu memoriāli pārkāpj vairākas formālas Ņujorkas normas – atklāta liesma pilsētā, atvērtas alkohola pudeles, bet visa neformālā estētika var tikt un bieži tiek interpretēta kā pilsētas piegružošana. Taču šī prakse bieži ir vienīgais atmiņas politikas rīks, kas palīdz sērojošajiem tuviniekiem samierināties ar zaudējumu un draugiem dod vietu novadīt sakāpinātās emocijas.

[6.att] 2016.gada 24.marts. Lenija memoriāls jau vairākas nedēļas arvien vairāk sāka atgādināt atkritumus, kur agrāk regulāri iedegtā sveces liesmiņa parādījās arvien retāk. Likās, ka jau pavisam drīz tas tiks aizvākts pēdējo reizi.

[7.att] 2016.gada 31.marts. Tuvs Lenija draugs Džonotans Dženings (Jonathan Jennings), ielās pazīstams kā Blay tika arestēts par narkotiku glabāšanu ar mērķi tās tirgot. Pa ceļam uz policijas iecirkni viņam sākās lēkme, kuras rezultātā viņu nogādāja tuvējā Sv. Bārnabas slimnīcā, taču komplikāciju dēļ viņš mira uzņemšanas nodaļā. Lai gan izmeklēšanā neatklāja neko, kas liecinātu par slepkavību, viņa māte un brālis bija pārliecināti, ka jaunieša veselība bijusi labā stāvoklī un viņš miris drīzāk nevajadzīgas policijas brutalitātes dēļ. Jāņem vērā, ka tas notika laikā, kad vēl joprojām amerikāņu sabiedrībā noritēja asas diskusijas par melno dzīvību nozīmīgumu (black lives matter).

[8.att] 2016.gada 9.aprīlis. Puspamestais memoriāls eksplodēja. No dažām svecēm tas pārtapa par vairākus simtus lielu piemiņas vietu abiem draugiem, un kopienas apziņā tas nostiprinājās kā pretošanās simbols jebkāda veida varai – policijai, sanitāram departamentam, ēku īpašniekiem un pilsētas vadībai. Uz vigīliju ieradās vairāk nekā simts draugu no visas apkaimes.

[9.att] 2016.gada 24.aprīlis. Memoriāls kļuva par kvartāla jauniešu pulcēšanās vietu. Džonotana brālēns Tonijs no baznīcas labdarības nama atnesa lietotu dīvānu un divus vecus biroja krēslus. Meitenes izveidoja sveču kompozīciju, kas veido burtus J un L par godu abiem mirušajiem draugiem. Memoriāls nekad nebija tukšs – tur nepārtraukti kāds uzturējās, sēroja, satikās un kopīgi apslacīja zemi ar Henesiju – “par piemiņu aizgājējiem”.

[10.att] 2016.gada 15.maijs. Drīz vien nepārtrauktās aktivitātes radīja pretreakciju un memoriāls tika gandrīz pilnībā nojaukts un mēbeles aizvāktas.

[11.att] 2016.gada 20.maijs. Jaunas sveces un pāris jaunas pudeles turpināja neatlaidīgi papildināt tukšo vietu. Sveces katru dienu bija aizdegtas, un es novēroju Lenija un Džonotana draugus tur regulāri pieejam un pārmetam krustu.

[12.att] 2016.gada 4.jūnijs. Piemiņas diena divus gadu pēc Lenija nāves. Šajā dienā to apmeklēja daudzi cilvēki, kas katrs atstāja pa svecītei. Memoriāls nu bija pilnībā atjaunots.

[13.att] 2016.gada 15.jūnijs. Taču ne uz ilgu laiku. To atkal nojauca, atjaunoja, izdemolēja un veidoja no jauna. Memoriāls kļuva par iedzīvotāju spītības un pretošanās simbolu.

[14.att] 2016.gada 5.jūlijs.

[15.att] 2016.gada 30.jūlijs.

[16.att] 2016.gada 10.augusts.

[17.att] 2016.gada 3.septembris

[18.att] 2016.gada 4.septembris

[19.att] 2016.gada 16.novembris

[20.att] 2016.gada 12.decembris

[21.att] Lai gan ielu memoriāli ir publiskas cīņas vieta par tiesībām, kam tad pieder noteicošais vārds pilsētvidē, nevar noliegt, ka iedzīvotāji apzinās, ka policija viņu darbības pieļauj un memoriāli bronksā vairumā gadījumu tiek respektēti. Policija piever acis uz jauniešiem, kas šeit smēķē marihuānu, lieto alkoholu un klausās savu mirušo draugu iecienīto mūziku. Tas tiek darīts, lai mazinātu spriedzi, kas jau tā ir izveidojusies starp varu un iedzīvotājiem. Šķiet, ka abas puses apzinās, ka telpa ir jūtīga pret sabiedrības noskaņojumu. Katra tās izmaiņa vienā vietā var novest pie neprognozējamām izmaiņām citās vietās. “Lai netiktu sisti ēku stikli un nedemolētas metro stacijas, viņi piecieš mūsu memoriālus” (Tonijs). Taču šī tolerance ir nepārtrauktas spriedzes rezultātā izveidojusies prakse, kas nebūt nav līdzīga miermīlīgajai Džona Lenona piemiņas vietai Centrālparkā vai 11.septembra memoriālam Lejasmanhetenā. Abos pēdējos memoriālos ir pilnīgs varas atbalsts atmiņu politikas veidošanai, bet Bronksā katra svecīte ir viena balss par iedzīvotāju tiesībām kontrolēt savu apdzīvoto telpu. Bronksas memoriāli ir vairāk nekā atmiņas veidošana, emociju novadīšana vai reliģisks rituāls – tie ir aktīvas un līdzdalīgas demokrātijas piemērs, kur prakse uztur tiesības pulcēties un veidot savu vidi.

Vēres

Harvey, David. 2008. "The Right to the City." New Left Review Vol. 53:23-40.

Leovy, Jill. 2015. Ghettoside: A True Story of Murder in America. New York: Spiegel & Grau.

 

Matīss Šteinerts ir RSU absolvents, arhitekts un antropologs.

Šeit pieejams Matīsa maģistra darbs par Bronksas memoriāliem.

 

Attēlu autors: Matīss Šteinerts


Dalies


Citi autora raksti


Autors





?>