Klāvs Sedlenieks 28 Dec
2017

Antropoloģija un darba tirgus

Sākšu uzreiz ar šokējošo: antropoloģijas maģistrantūra RSU nepilda Latvijas darba tirgus pasūtījumu. Turklāt uzskatu, ka universitāšu pienākums tikai daļēji un atsevišķās nozarēs vispār būtu jāsaista ar “darba tirgu”. Daļēji tas ir tāpēc, ka darba tirgus ir pārāk neadekvāts jēdziens, lai aprakstītu visu, kam universitāte (it īpaši sociālajās un humanitārajās zinātnēs) sagatavo, bet daļēji tāpēc, ka universitātēm ir citi, daudz svarīgāki uzdevumi par darba tirgus apkalpošanu. RSU antropoloģijas maģistrantūras virsmērķis ir dot impulsu tādu personību attīstībā, kas varētu veidot labāku, taisnīgāku, ilgtspējīgāku sabiedrību, spējot kritiski izvērtēt vispārpieņemtās normas, saskatīt to trūkumus un, ja paveicas, sākt kaut ko mainīt. Tas, manuprāt ir daudz svarīgāk nekā piegādāt strādniekus kārtējai intelektuālajai virpai, urbim vai frēzei.

Doma par tirgu

Doma, ka universitātei būtu jādarbojas roku rokā ar “darba devēju” interesēm un jāapgādā “darba tirgus” ar jauniem kadriem, nav nedz jauna, nedz Latvijā radusies. Lai gan dažā ziņā šāda pieeja bija raksturīga jau plānošanas ekonomikas periodam Latvijas vēsturē, pēdējo desmitgažu diskurss ir attīstījies gluži pretējā intelektuālā gultnē. Proti, šī ideja saistāma ar tā dēvēto neoliberālismu. Neoliberālisma (termins, kuru izdomājuši tā kritiķi) ir teorija, kura uzskata, ka tirgum ir milzīgs sakārtojošs spēks un indivīds ir šī tirgus veidotājs. Līdz ar to tirgus ir jāatbrīvo, valsts iejaukšanās jāsamazina, indivīdam jādod iespēja noteikt savus mērķus un jāstimulē tiekšanās pēc tiem. Šī ideja izrādījās tik pārliecinoša, ka to pieņēma ne tikai amerikāņu kapitālisti, bet arī padomju komunisti (Gorbačova reformas PSRS bija skaidrā unisonā ar neoliberāisma pamatpostulātiem).

Neiedziļinoties niansēs, neoliberālisms skāra dažādas dzīves jomas, tajā skaitā universitātes, kuras, saskaņā ar pamazām nostiprinošos sabiedrisko konsensu, nav nekas vairāk kā pakalpojumu sniedzējas indivīdiem, kuri tiecas pēc saviem nospraustajiem mērķiem, cīņā par uzvaru “darba tirgū”. Šajā sakarā dzīve kopumā tiek gandrīz pilnībā noreducēta līdz tirgum, bet universitātes kļūst par šī tirgus sastāvdaļu. Kā tirgus dalībnieces universitātes tiek pārvaldītas pēc komercsabiedrību principiem, uzsvaru liekot uz spēju efektīvi pārdot savus pakalpojumus, piesaistīt klientus (t.i., studentus) un nodrošināt “akciju turētāju” (t.i., nodokļu maksātāju, ja universitātes uztur nodokļi, vai pašu studentu, ja tiem jāapmaksā studijas no savas kabatas) intereses. Neoliberālās pieejas dabiskais pavadonis ir “audita kultūra” (Shore 2008; Shore and Wright 2015; Strathern 2000). Auditēšana ir nepieciešama, lai varētu pārliecināties, ka individuāli vai kolektīvi nospraustie mērķi tik tiešām tiek sasniegti. Organizācijas (tajā skaitā universitātes) formulē savus “misijas paziņojumus”, nosprauž mērķus un definē uzdevumus. Katram uzdevumam ir skaidri aprakstīts iznākums. Audits ir process, kurā šie mērķi, uzdevumi un iznākumi tiek salikti kopā. Radies grāmatvedības procesos, audits grāmatvedības principus ienes visās citās jomās, pretendējot uz spēju radīt caurskatāmību un paredzamību. Izglītības jomā šī audita kultūras pieeja lika domāt, ka ikvienai darbībai ir jābūt mērķētai uz kādu vienu noteiktu iznākumu. Tomēr, kas varētu būt šis noteiktais iznākums? Neoliberālajā domāšanā, kuras pamatjēdziens ir “tirgus” un dažādi “kapitāli”, kļuva skaidrs, ka universitāte arī ir ražošanas uzņēmums; tā ražo zināšanas (zināšanas ir kapitāls, ko var vēlāk iemainīt vai konvertēt citos kapitālos) vai arī prasmīgus darbiniekus, kuri universitātē iegūtās zināšanas un prasmes veiksmīgi konvertēs, lai bagātinātu paši sevi. Valstīs, kuras šo mācību ņēma ļoti nopietni, studiju izmaksas tika restrukturētas tā, lai atbildība par iegūto izglītību gultos uz pašu studentu pleciem, bet universitāšu docētāji un zinātnieki tiktu maksimāli spiesti demonstrēt tādus darbu rezulatīvos rādītājus, kādus pieprasīja iepriekš nospraustie mēŗki un uzdevumi.

Tomēr, kā to norādīja britu antropoloģe Merilina Straterna jau tālajā 2000. gadā (Strathern 2000), auditēšanas vajdzībām definētie mērķi ir nenovēršami šauri un nereti noved pie absurdām darbībām. Ja slimnīcas mērķis ir samazināt slimnīcā mirušo pacientu skaitu, slimnīca darīs visu, lai nepieņemtu pacientus, kas varētu drīz mirt vai arī mirstošos dabūtu ārā no slimnīcas telpām pirms iestājusies nāve. Ja skolu vērtē pēc tā, kādi ir rezultāti noslēguma eksāmenā, bet finansē pēc skolēnu skaita, tad skola pieņem maksimāli daudz skolēnu, kurus drastiski atsijā īsi pirms svarīgā eksāmena, atstājot tikai labākos.

Tirgus un universitātes

Audita pieeja universitāšu jēgas izpratnē un to uzdevumu formulēšanā kombinācijā ar neoliberālo tirgus principu dominēšanu neizbēgami noveda pie universitāšu pakārtošanas darba tirgum. Savukārt paša darba tirgus vajadzības tika, atbilstoši audita kultūras tradīcijām, vienkāršotas un sadalītas noteiktos, nelielos elementos. Tā, profesiju saraksts kļuva par kaut ko līdzīgu sociāli vērtīgas dzīves katalogam. Visas iespējamās darbības ir iekļautas profesiju sarakstā. Katrai profesijai ir atbilstošs zināšanu, prasmju, iemaņu un ekspertīzes saraksts, ko var iegūt, apmeklējot noteiktu izglītības iestādi. Katrai izglītības iestādei, lai tā tiktu uzskatīta par vērtīgu, tādējādi ir jāspēj demonstrēt, kā izstrādātās studiju programmas atbilst “darba tirgus prasībām”. Katrai profesijai savukārt ir kāda noteikta (vēlams augstākā) izglītība, kas labāk vai sliktāk, bet sagatavo topošos darbiniekus.

Tomēr šāda pieeja ir izteikti sašaurinoša. Vispirms jāatzīst, ka, izņemot noteiktas profesijas (piemēram, ārsts, jurists, arhitekts, inženieris), liela daļa universitāšu programmu nesagatavo absolventus noteiktam dzīves ceļam (pat ja programma, atbilstoši audita kultūrā balstītu noteikumu prasībām, apgalvo pretējo). Absolventi – daļēji savu interešu dēļ, daļēji nejaušību virknes un daļēji tā paša darba tirgus īpatnību dēļ – bieži vien turpina veiksmīgi darboties dažādās jomās, kas atšķiras no viņu universitātē apgūtās jomas. Otrkārt, kā secina ekonomists Braians Kaplans, augstākā izglītība palielina cilvēku spējas atrast labāku darbu, bet tas nebūt nav tāpēc, ka viņi būtu ieguvuši noteiktas prasmes. Svarīgs ir drīzāk augstskolas diploms kā brends, t.i., zīme, ka topošais darbinieks ir spējis izturēt kaut kādus pārbaudījumus un parādījis pietiekošu mērķtiecību un uzcītību. Zināšanas un prasmes tiek uzlabots tikai jomās, kas tiek speciāli un intensīvi attīstītas.

Trešais un pats svarīgākais arguments pret universitāšu pakļaušanu darba tirgus diktātam, ir sašaurinātā izpratne par to, kas vispār sabiedrībai ir nepieciešams, lai tā veiksmīgi funkcionētu. Sabiedrība nav tikai (un iespējams arī ne galvenokārt) noteiktu fizisku vai garīgu profesiju un ikdienas peļņas darbu konglomerāts. Tā sastāv no cilvēkiem, kas savā starpā spēj vai nespēj sazināties, kas slīgst aizspriedumos vai cenšas no to žņaugiem izrauties, kas spēj vai nespēj saskatīt likumsakarības, kas spēj vai nespēj atrast risinājumus tur, kur iepriekš nebija pamanīta pat problēma. Nav tādas profesijas, kas spēju novērtēt, vai neoliberālais pasaules uzskats ir pareizs vai nepareizs, produktīvs vai traucējošs. Tā veidošanās laikā neoliberālismu tā entuziasti paši nemaz nebija pamanījuši, nemaz nerunājot par spēju saskatīt tā problemātiskās sekas. Netkarīgi no tā, vai darba tirgus to prasa vai nē, ir labi, ka pastāv cilvēki, kas saskata problēmas tur, kur citi vienkārši turpina darīt to, ko visi pārējie uzskata par pareizu.

Universitātes pāri tirgum

Universitāšu sūtība ir būt par jaunu zināšanu un izpratņu attīstības centriem. Tomēr jaunās zināšanas ir iespējams veidot tikai tad, ja ir a) izprastas esošās zināšanas un b) šīs zināšanas kritiski izvērtētas jaunā gaismā. Dziļā izpratnē balstīta spēja saskatīt plaisas esošo uzskatu monolītā ir universitāšu galvenais uzdevums. Tā kā universitātēs strādā cilvēki, kas ikdienā domā un pēta jautājumus, par kuriem viņi runā lekcijās un semināros (vismaz ideālā gadījumā), tad studenti arī neizbēgami apgūst jaunākās zināšanas. Tās ir izaicinošas, grūtas, sarežģītas, visticamāk saprotamas tikai spējīgākajiem.

Te nu mēs varam atgriezties pie sociālās antropoloģijas. Latvijas darba tirgū vēl pirms 10 gadiem nebija identificējama vajadzība pēc sociālantropologiem. Mūsdienās jau šur tur parādās sludinājumi, kuros tiek piedāvāts darbs arī tieši šīs jomas pārstāvjiem. Tomēr svarīgākās prasmes, ko iegūst sociālās antropoloģijas studenti, lai kur viņi arī neatrastos un lai ko arī nedarītu, ir spēja pakāpties augstāk un paskatīties no malas uz kultūras instrumentiem, uzvedībām, vērtībām un pārliecībām, kuras mēs izmantojam. Tā ir spēja atpazīt pārliecības un konstrukcijas, kuras nosaka mūsu dzīvi sabiedrībā, ieraudzīt tās perspektīvā un kritiski izvērtēt, vai tās mums ikdienā ir noderīgas vai gluži otrādi – traucējošas. Vai šādas īpašības ir pieprasītas “darba tirgū”? Varbūt. Vai šādas īpašības ir nepieciešamas visiem cilvēkiem ikdienas dzīvē? Nenoliedzami! Kura no šīm perspektīvām ir būtiskāka un vai tās ir konceptuāli nošķiramas viena no otras, tas jau ir labs sākums diskusijai kādā no mūsu semināriem. Mēs, protams, nezinām, kāda tieši ir šo iemaņu un zināšanu utilitārā vērtība. Bet mēs zinām, ka vēlme uzzināt ko jaunu, atrast negaidītus pavērsienus, kas ļauj pasauli redzēt citādā gaismā, ir dziļi cilvēcīga vajadzība.

Tāpēc sociālās antropoloģijas maģistrantūra neatbilst tirgus vajadzībām un prasībām.

Attēlā: Strādnieki Ņegušos (Melnkalne) pārtraukumā starp gaļas sālīšanu, 2017. Autors: Klāvs Sedlenieks


Dalies


Citi autora raksti


Autors


Docents Klāvs Sedlenieks ir ilggadējs RSU antropoloģijas maģistrantūras vadītājs. Antropoloģiju apguvis Lietuvā (Vītauta Dižā universitātē), Lielbritānijā (London School of Economics un Kembridžas universitātē, kur ieguvis maģistra grādu 1999. gadā). Doktora grādu ieguvis Tallinas Universitātē (2013. gadā). Kā Fulbraita stipendijas ieguvējs gadu pavadījis arī Ņujorkas pilsētas universitātes pēcdiploma centrā (CUNY Graduate centre). Veicis pētījumus Latvijā un Melnkalnē. Ir bijis vairākkārtējs Latvijas antropologu biedrības vadītājs. Pētnieciskās intereses saistās ar politikas antropoloģiju (valsts antropoloģija, korupcija, pārvaldes antropoloģija, miermīlības antropoloģija), ekonomikas antropoloģiju (it īpaši reciprocitāte un dāvanu apmaiņa), dzimtes pētniecība.




?>